Ar alpīnismu – palīdzība grūtībās

Pasaules virsotnē: alpīnisti iekaro Kilimandžāro virsotni, lai aicinātu apkarot novārtā atstātas slimības

Kāds bezbailīgs uzņēmuma Teva darbinieks ir iekarojis visaugstāko Āfrikas virsotni, lai piesaistītu tūkstošiem dolāru labdarības organizācijai, kura cīnās pret novārtā atstāto tropisko slimību izplatību attīstības valstīs.

Džankarlo Frančēze (Giancarlo Francese), uzņēmuma Teva Sociālās ietekmes un atbildības pieejamības daļas vadītājs līdz ar 11 citiem piedzīvojumu meklētājiem no ASV, Šveices un Tanzānijas mēroja smago kāpienu draudīgajā Kilimandžāro kalnā.

46 gadus vecais vīrietis uzkāpa 5895 jeb vairāk nekā 19 000 pēdu augstumā, lai sasniegtu "Āfrikas jumta" virsotni un veicinātu fonda The END Fund atpazīstamību. Fonda darbības mērķis ir izbeigt novārtā atstātu, bet izārstējamu tropisko slimību radītās ciešanas.

Mount Kilimanjaro

Kilimandžāro Tanzānijā ir visaugstākais vientuļais kalns pasaulē, un, lai sasniegtu tā virsotni, Džankarlo un viņa komandai bija nepieciešamas sešas dienas, turklāt ceļā kāpējus mocīja nogurums un augstuma slimība. Pirms došanās ceļā Džankarlo bija uzkāpis tikai atsevišķās Šveices Alpu daļās, ko viņš pats raksturoja kā "tīro sīkumu", bet viņu bija iedvesmojusi iespēja ietekmēt centienus apturēt izārstējamu slimību izplatību Āfrikā un ārpus tās.

Šīs izārstējamās slimības ietekmē vairāk nekā 1,5 miljardus nabadzīgo cilvēku pasaulē, tostarp 836 miljonus bērnu. Parazītiskas un bakteriālas slimības izraisa akūtas sāpes, kroplību un invaliditāti, un dažkārt tās var novērst ar parastiem medikamentiem, kurus cilvēki Rietumu pasaulē pieņem kā kaut ko pašu par sevi saprotamu. 01

Izvēlētais uzdevums Džankarlo bija tuvs tāpēc, ka viņš ilgus gadus bija strādājis attīstības valstīs, lai apkarotu līdzīgas slimības, un arī vīrieša ilgnoturīgā ētikas kodeksa dēļ – palīdzēt tiem, kam ir grūti.

Džankarlo uzņēmumā Teva strādā kopš 2015. gada, un minētajā pasākumā viņu piedalīties uzaicināja ārēja organizācija, kurai vīrietis bija pazīstams savas iepriekšējās darba pieredzes dēļ, kurā ietilpa aktivitātes vairākās NVO un Apvienoto Nāciju Organizācijā. "Tas bija unikāls izaicinājums, kurā es ļoti alku piedalīties, un mani iepriecināja, pirmkārt, jau pats uzaicinājums un, otrkārt, tas, ka mans priekšnieks ļāva man tajā piedalīties," sacīja Džankarlo. "Šie jautājumi man vienmēr bijuši ārkārtīgi svarīgi. Es cenšos savai meitai iemācīt, ka dzīves filozofijas būtība ir rūpēties par citiem – pat tad, ja palīdzēt iespējams tikai vienam cilvēkam."

Džankarlo sāka trenēties kāpienam vairākus mēnešus pirms došanās ceļā no savām mājām Bāzelē, Šveicē, katru dienu izpildot pretestības un līdzsvara vingrojumus. "Es zināju, ka uzkāpt Kilimandžāro nebūs viegli, jo kalns ir ļoti augsts, turklāt raizes darīja arī skābekļa trūkums," viņš norādīja. "Zināju, ka būs nepieciešama pamatīga fiziskā un garīgā sagatavotība, un mani draugi un ģimenes locekļi bija ļoti nobijušies, jo es nekad iepriekš nebiju nodarbojies ar alpīnismu." Viņi prasīja, vai man gadījumā nav iestājusies pusmūža krīze, bet mana apņēmība palika nesatricināma."

Līdzekļu vākšanas komanda izvirzīja mērķi savākt 80,000 dolārus, un uzņēmums Teva dāsni ziedoja 10,000 eiro; bija paredzēts visu naudu iztērēt, lai iznīcinātu un iegrožotu tādas slimības kā trahoma un limfātiskā filariāze 02. "Izvirzītais mērķis bija liels, bet ar to iespējams paveikt tik daudz laba, sevišķi, ja iedomājas, ka vajadzīgi tikai 86 dolāri, lai samaksātu par operāciju, kas var novērst trahomas izraisītu aklumu," norādīja Džankarlo.

Kāda bērna tēvu ar citiem komandas dalībniekiem iepazīstināja tad, kad viņš ieradās Tanzānijā, un starp piedzīvojumu meklētājiem vēl pirms kāpiena sākuma 29. jūnijā ātri izveidojās draudzība. Džankarlo stāstīja, ka viņu iepriecināja dalība pasākumā kopā ar līdzīgi domājošajiem un kāpēji ātri vien sadraudzējās. Tas bija labi, jo, kad grupa devās grūtajā ceļā, tai vairs nebija iespējams sazināties ar ārpasauli.

Džankarlo atzina, ka skats uz Kilimandžāro viņu satriecis. "Kad pirmoreiz ieraudzīju šo kalnu, es tā pa īstam aptvēru, cik tas ir liels. Es dzīvoju Šveicē un, protams, esmu redzējis Alpus, bet tas nu bija pavisam kas cits," viņš atcerējās.

Džankarlo stāstīja, ka gidi vienmēr bijuši laipni – sacīdami sipi, sipi, atgādināja piedzīvojumu meklētājiem, ka jāizdzer pietiekami daudz ūdens; poli, poli nozīmēja, ka jāiet lēni, un tad, kad vīrietis trešajā kāpiena dienā sasirga ar augstuma slimību, viņi ātri deva labus padomus.

Komanda katru dienu saskārās ar jauniem izaicinājumiem, un tās ceļš vijās cauri lietus mežiem, gar klinšu korēm, pāri lavas tuksnesim un ledājiem. „Nekad mūžā vēl nebiju skatījis tik daudz zvaigžņu. Mēs redzējām arī Jupiteru, Saturnu un Marsu, jo gaiss bija tik tīrs – tajā nebija nekāda gaismas piesārņojuma,” Džankarlo atcerējās.

Dienu pirms pēdējā ceļa posma komanda pie miera devās agri un cēlās pusdivpadsmitos vakarā, lai sāktu pēdējo kāpienu augšup. To vēl smagāku padarīja stiprais putenis; kā gidi stāstīja Džankarlo, sniega un ledus sega bija viena no biezākajām, kādu viņiem jebkad bija nācies redzēt.

"Jau no paša sākuma tas bija kas vienreizējs, bet diena, kad sasniedzām virsotni, bija patiesi īpaša. Gājiens nebija ilgs un prasīja tikai sešas stundas, bet piedzīvotais bija kas brīnišķīgs," stāstīja Džankarlo. "Tā bija garīga pieredze. Mēs devāmies augšup, bruņojušies ar galvas lukturiem, un lieliskie gidi mums palīdzēja visa kāpiena laikā. Augšā, Stellas smailē, mēs visi apraudājāmies, jo bijām tik laimīgi, bet, kad izdevās sasniegt Uhuru smaili, mēs raudājām atkal."

Kāpiens lejup bija daudz ātrāks – tas prasīja tikai vienu dienu. Kad komanda nonāca lejā, tā ķērās pie jauna uzdevuma: iepazīties ar divām The END Fund atbalstītām programmām, kas veltītas novārtā atstātajām tropiskajām slimībām.

Komandai pievienojās Oskars Kaitaba (Oscar Kaitaba), Tanzānijas Veselības ministrijas programmas vadītājs, kurš stāstīja par novārtā atstāto tropisko slimību ietekmi uz valsti, kā arī Edsons Elija Mvaipopo (Edson Eliah Mwaipopo), Kilimandžāro kopienas Oftalmoloģijas centra (KCCO) direktors, kurš mūs informēja par centra darbu trahomas ārstēšanas jomā. Grupa apmeklēja Kilari pamatskolu Siha reģionā, kur tās dalībniekus, dziedot dziesmiņas par higiēnu, uzņēma skolēni un skolotāji.

Komanda runāja ar jaunu vīrieti, kuram bija limfātiskā filariāze vēlīnā stadijā, tostarp arī vienā kājā attīstījusies elefantiāze. Redzētais Džankarlo satrieca – jo sevišķi tāpēc, ka šī slimība ir ārstējama. "Kaut arī viņš bija jauns un izskatījās fiziski stiprs, viena no vīrieša kājām bija milzīga, jo viņš cieta no elefantiāzes," Džankarlo atcerējās. Viņa dzīve nepārprotami bija smaga un sāpju pārpilna.

"Bieži vien slimnieki nevar paiet, jo kurpes viņu milzīgajām pēdām ir par mazu, turklāt cilvēki Tanzānijā savos ciemos bieži cieš no atsvešināšanās un citu cilvēku noraidījuma slimības simptomu dēļ. Mums stāstīja, ka dažkārt vienkāršs ārsta pieskāriens spēj viņiem likt justies kaut nedaudz labāk."

Pēc tam komanda apmeklēja trahomas klīniku, kurā dažiem vietējiem masaju etniskās grupas pārstāvjiem tikai veikta trihiāzes operācija. Vīriešiem un sievietēm, kuri slimo ar trahomu, šī operācija uzlabo redzi un novērš tālāku kaitējumu acij, kas citādi var pat izraisīt aklumu. 03

No 12 kāpējiem ceļu veica 11, un Džankarlo sacīja, ka visa pieredze kopumā bija intensīvs, unikāls un ārkārtīgi pamatīgs veikums kā fiziskā, tā arī garīgā ziņā. "Pirms kāpiena kāds draugs man teica, ka es atklāšu jaunu perspektīvu, un tā arī ir," Džankarlo sacīja.

"Tas notika ne vien tāpēc, ka izdevās sasniegt virsotni, bet jo vairāk komandas gara un tur sastapto cilvēku, ārstu, skolotāju un skolēnu dēļ. Tie ir pazemīgi un mīloši cilvēki, kuri ik dienas palīdz novārtā pamestajiem, lai panāktu, ka drīz vien par šīm slimībām vairs nebūs jāraizējas". 

"Tas, ka esmu to paveicis, nepadara mani par pārcilvēku. Palīdzēt var ikviens, kuram ir pareizā domāšana, un nav arī obligāti jādodas tieši uz Āfriku – varbūt ir kāds kaimiņš, kuram nepieciešama jūsu palīdzība."

Apmeklējiet blogu Summit to See the END, lai uzzinātu sīkāku informāciju par ceļojumu šeit >


Zemsvītras piezīmes


Jums varētu interesēt...



VitirON Active Suscaps



Rūpēm par darbinieku mentālo labsajūtu nevajadzētu būt privilēģijai



Atbilstība ir galvenais priekšnoteikums, kas dod mums unikālo iespēju ražot zāles



Mēs veidojam saikni starp laboratorijām un ražotnēm



Veselīgu kopienu veidošana un atbildīga uzņēmējdarbība | Teva



“Teva Baltics” plāno aktīvu globālās ESG stratēģijas ieviešanu vietējā līmenī



Slimnīcas saņēmušas farmācijas kompānijas Teva ziedotās Hydroxychloroquine Sulfate tabletes cīņai...



Būt līderiem - tā ir liela atbildība par pacientiem



Sadarbība, lai taupītu ūdeni



Farmaceitu un aprūpētāju sadarbība Kanādā